Sērošana

Sēras parasti tiek saistītas ar kāda cilvēka vai dzīvnieka nāvi, kur mums ir bijusi ilgas attiecības ar dziļu piekeršanos (tas nenozīmē, ka attiecībās ir bijis tikai skaistais vien, tās var arī būt grūtas un smagas). Tomēr sērošanai jeb dziļām skumjām ir daudz plašāks spektrs, kas skar ik katru ik vai pārdienu. Šīs skumjas ir principā nerealizējušies sapņi, mērķi, pateikts kaut kas par daudz vai par maz, iecerēts kaut kas savādāks un tas neīstenojas, un, protams, kāds aiziet no mūsu dzīves - fiziski, emocionāli vai abejādi. Tā ik dienu mēs saskarāmies ar sava veida miršanu. Šī nomiršana ļauj palaist vaļā veco un atklāt jauno. Protams, ne vienmēr tas "vecais" ir mūsu pašu veidots un gribēts, kur dzīve pagriežas gultnē, kuru varējām mazāk paredzēt.

Piemēram, nelielas skumjas:

• Tikko nopirktais saldējums nokrīt uz ielas.
• Draugs/draudzene atsaka norunāto tikšanos.
• Lietus līst un nevaram īstenot ārpus mājas izkustēšanos kā plānots.
• Beidzās vasara un sākas aukstais laiks.
• Darba nomaiņa. 
• Mirklis, kad izvēlamies mainīties (piemēram, bērna piedzimšana, terapijas uzsākšana - kad nekad vairs nebūsim tādi kā agrāk). 
• Pārvakšanās uz citu dzīvesvietu.... un vēl, vēl, vēl.

Kaut vai mūsu pašu lēmums aiziet no kādas darba vietas iekļauj atvadas, noteikti būs kaut vai viens kolēģis ar ko jutām saikni vai labvēlīgu gaisotni, vai kaut vai darbs atradās tuvu mājvietai, kaut vai garšīgā kafija, ko dzērām tur paliks TUR un tagad viss būs savādāk, kas radīs kaut mazumiņu emociju. 

Lielas skumjas:

• Draudzīgu attiecību izbeigšanās.
• Romantisko attiecību izbeigšanās.
• Laulības izjukšana.
• Atlaišana no darba.
• Nepiepildītas attiecības ar ģimeni/vecākiem.
• Nāve.... un vēl, vēl, vēl.

Pirmo reizi, kad mācījos par to kā izsērot, es jutos tik pacilāta pēc šīs nodarbības, jo beidzot es biju sapratusi un uzzinājusi kā sērot. Kā uzsver citi, sēras ir mūsu samaksa par to, ka mīlam un zaudējot to jeb saskaroties ar nāvi (jeb izbeigšanos), mēs kaut ko jūtam. Un ir svarīgi šo "kaut ko jūtam" apzināties, sajust un izsērot veselīgi. Pretējā gadījumā, mēs sevī uzkrājam liekas emocijas, kas tur paliek un lēni gruzd, ietekmējot mūsu ikdienas dzīvi arī turpmāk. es esmu sastapusi cilvēkus, kas, pēc kāda mīļa cilvēka zaudēšanas, sēro jau vairākus gadus intensīvi, citiem ir vairāku gadu depresija, kas sākusies pēc tuvinieka nāves. Precīzāk tās ir iekapsulētas sēras, kas stāv uz vietas, neļaujot arī pašam cilvēkam iet ne uz priekšu, ne atpakaļ, kas ļauj zaudēt dzīves prieku par ikdienu un entuziasmu par nākotni. Un man tas liekas gaužām skumji, jo patiesi, mēs nemaz nezinām kā sērot jeb izsāpēt, paturēt skaisto pieredzi un palaist grūto vaļā. 

Arī es savā dzīvē saskaros tik daudz ar sērošanu un jo vairāk to pamanu, jo vairāk redzu cik tā ir klātesoša gandrīz vai ik dienu. Tai skaitā, arī ikdienas norisēs redzu cik daudz laika man prasa neizrunātu attiecību pārcilāšana atkal un atkal un atkal. Kad liekas, ka nu tagad gan jau būšu sevī visu izšķetinājusi, tā pat atkal šīs attiecības uzpeld prātā. No vienas puses tas ir dabiski, ka ja esam piedzīvojuši dziļas un tuvas attiecības, kas izbeidzās savu iemeslu dēļ, tad sērošana var lobīties nost pa slānīšiem, tomēr neizteiktās sajūtas un domas neļauj arī novērtēt skaisto un palaist vaļā grūto, un tā mūsu prātos un emocijās kuļas šīs attiecības atkal un atkal un atkal.   

Tādēļ esmu atklājusi cik sērošana jeb paskumšana ir svarīga, veselīga un normāla mūsu dvēseles jeb sirds instruments, kas nedara mums pāri, bet gan tieši pretēji, tās ir kā saudzīgas māsas, kas rūpējās un saka mums kaut ko par mūsu dzīvēm, attiecībām, izjūtām, vēlmēm un dzīves vērtībām, tā lai mēs veselīgi un harmoniski turpinātu dzīves ceļu iecerētajā virzienā. 

Konsultācijā es piedāvāju drošu telpu, kur izstrādāt dažāda veida sēras jeb skumjas, lai pilnvērtīgāk dzīvotu tālāk ar apziņu par labo, gaišo un lai grūtais mazāk traucē.