Trīs jautājumi, ko uzdot
Un šeit parādās tas, cik esam paši bijuši spējīgi mīlēt (es uzsvēršu sevi pašu un tad citus*) un arī spējuši saņemt mīlestību no citiem jeb attiecības ir bijušas tās pašas svarīgākās un mīlestība kā tāda. Tad kad cilvēki mirst, mantu uzkrājumi liekas nesvarīgi un nebūtiski.
Tomēr mīlēšana, kas ir dzīves bagātinoša un sirdi piepildoša nes sevī otru aspektu, kas iet roku roka un tās ir sāpes. Zinot, ka es kādam atļauju pienākt sev tik ļoti ļoti tuvu klāt, es varu uzreiz arī izjust kā es varu tikt sāpināts pavisam viegli. Tas citiem ir tik neizturami, ka bieži cilvēki atsakās mīlēt un pielaist otru klāt, paliekot mūžīgās ilgās pēc mīlestības un pa īstam nespējot mīlēt ne citus, ne baudīt to kā ir, kad tevi mīl.
Tomēr ir cilvēki, kas ļaujas šai iespējamībai un mīl no sirds, patiesi. Un jo vairāk esam mīlējuši un bijuši piepildošās attiecībās - ar draugu, mīļoto, kādu no vecākiem vai abiem, māsām/brāļiem, bērnu un citiem cilvēkiem, jo vairāk mums sāpēs zaudējot šīs attiecības, piemēram, dzīves beigās vai šķiršanās gadījumos. Tomēr, tas man lika aizdomāties, varbūt to var nosaukt par racionalizāciju, kas parasti maz līdz emocionālajās lietās, tomēr tā ir tāda kā paskatīšanās un sevi, savām spējām un spēku dodoša ideja.
Jo vairāk es spēju mīlēt, jo vairāk man (iespējams) sāpēs, tomēr cik liela ir mana spēja mīlēt un tā ir milzīga! Tas ir liels spēks, kas nav citiem un nav pašsaprotama. Cik liela varenība ir šādā cilvēkā! Apbrīnojama!
Ja kāds izjūt milzīgas sāpes vai tukšumu sajūtu tas var norādīt uz paša cilvēka iekšējo spēju VARĒT - MĪLĒT. Tas ir indikators, ka mīlestība ir bijusi, ka tā ir bijusi patiesa, dzīva, īsta. Un tās ir milzīgas, skaistas, piepildošas vērtības, ko piedzīvot dzīves laikā un teikt sev, jā, man sāp, tomēr es esmu mīlējis, es esmu DZĪVOJIS. Apzināties, ka savās dzīves beigās es varēšu atbildēt uz šiem trīs jautājumiem viegli.
Protams, tas, iespējams, nemazina sēras jeb skumjas, tomēr tas iedod jēgu ciešanām, kuras izjūti, kā arī iedod spēju paskatīties uz savu spēku.
PS, ja ir neatrisinātas attiecības vai neizteiktas emocijas tad iespējams neizturamās sāpes ir lielākas dēļ šīm neizteiktajām emocinālajam spiedienam.
*ja es nespēju sevi mīlēt, diez vai es spēšu mīlēt patiesi citus.
Resursi par tēmu
Grāmatas par miršanas tēmu
Barbara Kernes books. Gone from my sight ir buklets, kurā autore apraksta miršanas pakāpes un fāzes. Ļoti noderīgi. (var nopirkt amazon.uk)
Grāmatas par sērošanu
Grief recovery book. Lieliska grāmata, tie, kas vēlas izprast un dziedināt sēras. (var nopirkt amazon arī).
Podkāsti
Dzīves beigu plānošanas sesijas
Mācoties par dzīves beigu dūlu jeb atbalsta personu dzīves beigās, es redzēju cik dažādas bēres var veidot. Piemēram, viena slavena mūziķe tika apglabāta sarkanās augstpapēžu kurpēs un seksapīlā sarkanā kleitā, jo tas pilnībā raksturoja viņu pašu. Iepazinu, ka ir iespējamas mājas atvadas, kuras var veidot kā pasākumu, godinot, cienot un uzsverot to, kas paticis aizgājējam, ar ko tas nodarbojies un arī tiem, kas sēro, izspaust savas izjūtas savā veidā - zīmējot, dziedot, skaitot dzeju, dejojot, un kaut vai klusējot. Tas, ko iemācijos, ka bēres var būt vēl viens, pat skaists, mirklis, kā jau esot miris, cilvēks var palikt mums atmiņās un ļaut tam dzīvot vēl (nenolidzot faktu, ka ir notikusi miršana).
Savā dzīvē esmu bijusi vien uz četrām bērēm, tās visas man radīja sajūtu, ka gribu tajās palikt pašā aizmugurē, tās bija smagas, drūmas, ko gribējas izlaist un aizbēgt no atbildībs tajās būt. Tagad es izpprortu, ka lietas var notikt pavisam savādāk un rast lielāku nozīmi, kurās, jā, būs šīs skumjas un sēras, tomēr ar skaistuma pieskārienu.
Līdz ar to dzīves plānošanas sesijas ir tam paredzētas, (Var lasīt arī iepriekšējo ierakstu vai dvēselei ir viegli aiziet, tur pieskaros arī šai tēmai). Tajās var izplānot savas bēres, kādus cilvēkus vēlamies tajās redzēt un varbūt ir kāds, ko nevēlētos? Kādas tas būtu, tā, lai bērēs citi varētu sajust mūs atkal mazliet sev blakus - tajās varētu spēlēt folk mūziku vai tieši roku. Kas teicis, ka bez tās skumdinošās vijoles nedrīkst?
Tas arī atvieglos tiem cilvēkiem, kas visticamāk parasti ir ģimenes locekļi, bēru plānošanu, un ļaus pievērsties pašam svarīgākajam - sērošanai.
Vai dvēselei ir viegli aiziet uz mājām?
Lai arī cik es mācītos un izzinātu, es arī to nevaru pateikt, kur nonāk dvēsele, kā tur ir un kādām grūtībām tai jāiziet cauri, lai nokļūtu "mājās". Tomēr, vienu, ko varu teikt, ir mirkļi, kad cilvēka dvēselei jeb nemateriālai būtībai, ir grūtības nokļut mājās. Tādas būtnes mēs mēdzam saukt par spokiem, ko reiz pa reizei kāds izjūt, redz vai pat dzird.
Citreiz dvēsele ir apjukusi pēc ilgas būšanas uz zemes cilvēka ķermenī, ka nespēj noorintēties uz ceļu, kas ved uz dvēseļu mājvietu. Citreiz cilvēks nav spējis atlaist kaut ko vaļā jeb pārstrādājis sevī nepabeigtas vai sāpīgas attiecības un līdz ar to izjūtas. Šeit man liekas interesanti uzsvērt, ka galvenais ir mums pašem justies mierā ar attiecībām ar sevi un citiem. Mums tagad obligāti nav jāapzvana visi cilvēki, sākot no piedzimšanas līdz šim brīdim, kuram esam (iespējams) nodarījuši pāri. Ir svarīgi, ka jūtamies paši mierā ar to kādas attiecības ir bijušas, iespējams, izteikuši otram tikai domās savu piedošanu. Un ar to ir jau gana.
Citreiz tie ir nepiepildīti dzīves mērķi vai uzdevumi vai jebkas, kas radījis lielas emocijas, kas neļauj aiziet, jo nesājam sevī nepabeigtības sajūtu. Kaut vai sajūta, ka nāve ir atnākusi pārāk ātri un negaidīti jeb ir pietrūcis laiks.
Lai arī kāds no mūsu tuviniekiem vai mīļajiem cilvķiem nomirst un liekas, ka nu viņam ir miers, ir pabeigtība, lai gan mūs pašus var mākt sēras, nav teikts, ka viņam tiešām klājas labi pēc nāves. Tādēļ, lai aizietu ar mieru ir vērtīgi sagatavoties tā pat kā to dara ar kāzām, dzemdībām, dzimšanas dienām, Ziemassvētkiem un citām nozīmīgām cilvēka norisēm dzīvē, it īpaši ar tādu, kas norit veinreiz dzīvē, nevis ļauties pašplūsmai.
Ja mēs iedomājamies, ka braucam autobusā, kas ir pilns un tas mūs krata. Ir atšķirība, ka varam pieturēties pie autobusa sēdekļu rokturiem un justies kaut cik stabilāk uz zemes, nevis tad, kad mēs atrastos autobusā un nespētu pieturēties ar rokām pie nekā. Cik dažādas būtu sajūtas. Lai gan ir lietas, ko nevaram ietekmēt dzīvē ļoti, ir dažas ko varam. Un tā ir tā pieturēšanās pie rokturiem, kas ļauj nenokrist, nesasisties un pataupīt spēkus, lai noturētu līdzsvaru kratošajā autobusā.
Dzīves beigu plānošanas sesijas ir tieši tam paredzētas, justies lielākā mierā, tad kad ir nemierīgi. Tās palīdz paskatīties uz savu dzīvi, attiecībām ar sevi, citiem un rast tajā kaut cik lielāku mieru. Kā arī palīdz izprast kā mēs paši vēlētos aiziet.
Protams, šīs ir manas domas un pieredze, kāda ir patiesā patiesība, to diez vai varēs atbildēt jebkurš no mums.
Dzīves plānošanas sesijas
Plānot dzīves beigas, iespējams, izklausās mazliet nepierasti un varbūt pat drūmi. Tomēr tas ir process, kas ļauj ieskatīties šodienā un atrast tik daudz dzīvības, ka nu.
Tās ir līdz divu stundu sesijas, kurās kopā ar mani pētam, runājam, skatāmies kā šodiena atbalsta vai tieši pretēji, neatbalsta virzienus, kādos vēlos iet. Tas ietvers to, kā mēs dzīvojam, un iedomājoties pēdējo mirkli, varam paskatīties vai esam ceļā, vai virzamies kaut vai gliemežu soļiem tā kā vēlētos nodzīvot dzīvi, vai ejam pretējā virzienā? Vai izdzīvojam tās vērtības, skatījumus, mērķus, kas mums pašiem ir aktuāli. Un kā jau varam nojaust, dzīve sākas ar šodienu, nevis kaut vēlāk, pēc pieciem gadiem vai tad, kad jau būs par vēlu piepildīt to, ko alkst mūsu pašu iekšējā būtība.
"Izvērtēt manas vērtības, paskatīties kāds es varētu būt savu pēdējo dienu laikā un kas šobrīd to atbalsta vai neatbalsta, ko vajadzētu mainīt-uzlabot-turpināt iesākto."
Šī sesija derēs vairāk cilvēkiem, kas jūt vēl gana daudz spēku kaulos un ir dedzīgi nodzīvot patiesu dzīvi pēc savām vērtībām un ieskatiem, tā lai, atskatoties atpakaļ, būtu gandarījums par nodzīvoto un pieredzēto.